Marija Burmaka

Marija Burmaka; Марія Бурмака
Galvenā informācija
Dzimusi	1970. gada 16. jūnijā (56 gadi); Harkiva, Ukrainas PSR, PSRS (tagad Ukraina)
Žanri	popmūzika, rokmūzika, folkroks
Nodarbošanās	dziedātāja, dziesmu autore
Instrumenti	balss, ģitāra
Darbības gadi	1989–mūsdienas

Marija Burmaka (ukraiņu: Марія Бурмака; 1970. gada 16. jūnijā) ir ukraiņu dziedātāja, dziesmu autore, mūziķe, radio un televīzijas vadītāja, kā arī sabiedriskā aktīviste un labdarības darbiniece. Viņa ir Ukrainas Tautas māksliniece un filoloģijas zinātņu kandidāte. Burmaka aktīvi piedalījusies nozīmīgos Ukrainas sabiedriskajos un politiskajos procesos, tostarp, Oranžajā revolūcijā un Eiromaidanā.^[1]

Dzīvesgājums

Marija Burmaka dzimusi Harkivā pasniedzēju ģimenē. 1987. gadā viņa iestājās Harkivas universitātes filoloģijas fakultātē, kur studiju laikā sāka rakstīt savas pirmās dziesmas. Paralēli viņa apguva ģitārspēli mūzikas skolā.

Viņas muzikālās karjeras sākums saistīts ar uzvarām festivālos — 1989. gadā viņa guva panākumus festivālā "Oberih" un ieguva otro vietu festivālā "Červona ruta". Drīz pēc tam tika izdota viņas pirmā dziesmu kasete "Ой не квітни, весно...".

1991. gadā Kanādā tika izdots viņas pirmais albums "Марія", pēc kura Burmaka pārcēlās uz Kijivu un sāka aktīvu sadarbību ar komponistu Mikolu Pavļivu. 1993. gadā viņas dziesmas guva plašu popularitāti Ukrainas radio topos, bet 1994. gadā tika izdots albums "Лишається надія".

1990. gados Burmaka paralēli muzikālajai darbībai strādāja televīzijā, vadot raidījumus kanālos STB un UT-1. Viņa bija aktīva arī sabiedriskajā dzīvē, piedaloties vairākos nozīmīgos politiskos un kultūras notikumos Ukrainā.

1997. gadā viņai tika piešķirts Ukrainas Nopelniem bagātās mākslinieces tituls, bet 2009. gadā — Ukrainas Tautas mākslinieces tituls. 2007. gadā viņa tika apbalvota ar Kņazienes Olgas ordeni (III šķira).^[2]

2000. un 2010. gados Burmaka turpināja aktīvi ierakstīt albumus, uzstāties koncertos un piedalīties starptautiskos projektos. Viņa koncertējusi Eiropā un Ziemeļamerikā, kā arī iesaistījusies dažādās sociālajās un labdarības iniciatīvās, tostarp HIV/AIDS informēšanas kampaņās.

Pēc 2014. gada viņa aktīvi iesaistījās brīvprātīgajā darbā, atbalstot Ukrainas karavīrus un piedaloties labdarības koncertos. Tajā pašā gadā tika izdots albums "Тінь по воді". Viņa tika iekļauta arī ietekmīgāko Ukrainas sieviešu sarakstos.

Turpmākajos gados Burmaka turpināja muzikālo darbību, izdodot jaunus singlus un sadarbojoties ar citiem māksliniekiem, kā arī uzstājoties Ukrainā un ārvalstīs.

Diskogrāfija

Albumi:

1990 — Ой не квітни, весно...
1992 — Марія
1994 — Лишається надія
1998 — Знову люблю
2001 — Міа
2001 — Із янголом на плечі
2003 — I Am
2003 — Live
2004 — № 9
2004 — Ми йдемо! Найкраще
2008 — Саундтреки
2011 — Дитячий альбом
2014 — Тінь по воді
2016 — Другий дитячий альбом
2021 — Улюблені класики

Singli:

2022 — Kto taka jestem, Повернись живим, Перемога
2023 — Руханка, Кохання сталь, Золотиста осінь
2024 — Україна серденько
2025 — Пробач (kopā ar ХАС), Розлюби (kopā ar Влад Дарвін)

Atsauces

↑ «Новини України. Останні новини онлайн в Україні сьогодні - Главред». glavred.net. Skatīts: 2026-03-21.
↑ «В.Ющенко наградил А.Безулик и М.Бурмаку орденом княгини Ольги III степени.». РБК-Украина (ukraiņu). Skatīts: 2026-03-21.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marija Burmaka.

[1] «Новини України. Останні новини онлайн в Україні сьогодні - Главред». glavred.net. Skatīts: 2026-03-21.

[2] «В.Ющенко наградил А.Безулик и М.Бурмаку орденом княгини Ольги III степени.». РБК-Украина (ukraiņu). Skatīts: 2026-03-21.

[1]

[2]